OffRoad TT

Krima – neparasta apbrīnojama sakrāla spēka vieta. Braucam ieraudzīt Krimu no pareizās puses ar pareiziem cilvēkiem un pareizu enerģētiku. Nevis salauzt auto tālu no mājām, bet tieši iedziļināties šajā unikālajā mikro pasaulē. Apmeklēt Krimu ar atvērtu sirdi un aizbraukt ar attīrītu saprātu un dvēseli.

Krimas pussala – daudzu, dažādu laiku civilizāciju savienojums mazā, tikai 26081 km/2 sauszemes pleķītī. Tur blakus sastopami pieminekļi no neolīta laikiem un zemūdeņu rūpnīca, viduslaiku alu pilsētas un aukstā kara betona monstri. Stundas laikā var aptaustīt akmeņu mengīras no tūkstošgadīgas nezināmas kultūras, paieties pa antīku romiešu ceļu un apmeklēt viduslaiku pareizticīgo baznīcu. Un tas viss harmoniski iekļaujas brīnišķīgās dabas ainavās.

Mūsu ceļojuma mērķis – aktīva šīs unikālās pussalas dabas, vēstures un kultūras izzināšana klātienē vietās, kuras nevar apmeklēt pludmales-asfalta atpūtas laikā. Ceļojumā mēs šķērsosim seno Tavrīdu no Kerčas pussalas austrumos līdz Tarhankutas zemes ragam rietumos, apmeklējot praktiski visas Krimā esošās klimatiskās zonas no Ziemeļu līdzenumiem līdz klinšu kraujām Dienvidu piekrastē, dižskābaržu mežus kalnos, kristālskaidrus strautus, smilšainas pludmales.

Maršruts sastāv no divām daļām. Pirmā – asfaltēti ceļi Rīga – Krima – Rīga sastāda apmēram 3600 km. Lai šis pārbrauciens nebūtu tikai mehāniska kilometrāžas aprīšana, maršruts sagatavots pa dažādām interesantām vēsturiskām un dabas apskates vietām. Būs iespēja apmeklēt Černobiļas AES slēgto teritoriju, vienīgo pilnībā saglabāto stratēģisko raķešu bāzi- muzeju, lielāko tuksnesi Ukrainā utt.   Otrā, aktīvā bezceļu maršruta daļa plānota pa zemes ceļiem, grantiniekiem un paviegla trofi, iespēju robežās ārpus koplietošanas ceļiem.  Off daļā stāvi kāpumi kalnos, adrenalīna pilni nobraucieni, dubļi sakaltuši līdz betona konsistencei, dramatiski sānu slīpumi. Tas viss apmēram 400 km. Posmi, kuros iespējama auto iznīcināšana nav iekļauti. Krāsas un virsbūves bojājumi iespējami. Kalnos maršruts sagatavots tā, lai varētu nelabvēlīgu laika apstākļu gadījumā izmantot rezerves variantus.

Ekspedīcija notiks autonomā režīmā. Izbraukšana no Rīgas aprīļa pēdējā nedeļā. Krimas treki izstrādāti virtuāli, bet iepriekš nav izbraukti, lai atrastu pareizos bezceļus būs kārtīgs orientēšanās hepenings. No dalībniekiem noteikti tiks paņemta kāda nauda, lai varētu sarūpēt daudz maz pieņemamu organizāciju.

Lai varētu piedalīties ekspedīcijā, nepieciešams kontaktēties ar tās vadītāju Zozo pa m.tel.: 26368554 vai e-mail: 4x4zozo@gmail.com.

Šogad ar pilnpiedziņas auto dosimies un piedāvājam piedalīties interesentiem šādos OTT grupas ceļojumos:

Aprīļa beigas- maija sākums: Ukrainas autonomā republika Krima. 10-14 dienas, 4000-4500 km.

Maija beigas, jūnija sākums: Krievija ap Lādogu, pa skaistiem dabas skatiem bagātiem bezceļiem, Oņegas dienvidu gals, iespējams TR Ladoga 2012 skatāmāko posmu apmeklējums. 7-10 dienas, ap 3000 km.

Jūlija vidus – augusts: Ukraina, Karpatu kalni , 7-10 dienas, 3500 km. Divi pēc grūtības pakāpes diferencēti maršruti atkarībā no grupu tehniskajām iespējām. Off treki priekš sagatavotiem 4X4 ar MT, vinčām un pazeminātajiem ātrumiem aprīkotām mašīnām. Standarta pilnpiedziņas auto sagatavots vieglāks maršruts pa dabas, vēstures un vispārējas intereses vietām.

Septembra otrajā pusē ceļojums vai nu uz Vepsu mežu
,
vai Gorgan trophy.

Visiem maršrutiem elastīga pieeja atkarībā no dalībnieku vēlmēm, iespējām. Sīkāki apraksti drīz.

ZOZO

Labrīt, Komsomoļsk! Tieši tā saucās ciems pie naktsvietas. Lai arī laiks brīnišķīgs, ziņas neiepriecinošas, jānomaina gultņi. To varētu izdarīt Užgorodā. Sazvanījos ar TLC specu, detaļas bija uz vietas. Prātīgi braucām uz Aizkarpatu galvaspilsētu. IGO izveda tieši pie iestādes ar dīvainu nosaukumu: Močalkin jazz, tur ļoti profesionāli tika novērtēta situācija un pieņemts lēmums remontēties nākošajā dienā. Apmeklējām Ļaunās jaunavas pils drupas, tur pat netālu, skaistā vietā pie upes arī pārnakšņojām.
No rīta atdevuši mašīnu remontā devāmies uz vēsturisko centru ekskursijā, kuras laikā apskatījām tirgu un pili ar muzejiem. Lai ātrāk aizmirstu inkvizīcijas pagrabos redzētās drūmās cilvēku mocīšanas ainas, pēc krievu offeru ieteikuma apmeklējām jautrāku iestādi: tautas garā ieturētu alko tūrisma centru, NATO pivbazu ar nosaukumu: Deca u notarja. Teicama, Aizkarpatu un maģāru stilā ieturēta virtuve, saprātīgas cenas, labs alus, humora pilns interjers, ļoti jauka vieta.
Pēcpusdienā par patīkamu cenu saņēmu auto pilnīgā kārtība. Atkal kontaktējoties ar Užgorodas trofistiem saņēmu interesantu un derīgu info par vietējiem apstākļiem un trofi pasākumiem, izmantojamās tehnikas specifiku, intereses vietām, kuras būtu vērts apmeklēt. Interesanti, ka manu auto bija gatavi pirkt tūlīt un piedāvāja ļoti labu cenu. Ja no rīta vēl bija doma, ka jāsāk mājupceļš, tad vakarā pieņēmām lēmumu nākošo dienu veltīt braucienam uz Stij kalnu.
Nākošā diena pagāja pārbraucienā uz Volovecas reģionu, nopietnā trofi braucienā ar vairākām dramatiskām situācijām augšā uz bijušo raķešu bāzi un vēl sarežģītāku un bīstamāku nobraucienu pa Rietumu nogāzi lejā. Tad light offroad pa 7 braslu ceļu uz labo viesnīcu, garšīgas vakariņas ar Oboloņ alu un vairāku veidu drņņikiem restorānā un pēdējā nakts UK.
Pēdējā diena UK pagāja bez offroada, toties iegriezamies Ļvovā, kur atkal pēc krievu draugu ieteikuma, apmeklējām pēckara Ukraiņu nacionālo partizāņu mītnes vietā izvietoto restorānu. Interesanti, ka, kaut arī tas atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā, bija diezgan grūti sameklējams, jo nebija nekādas vizuālas reklāmas vai norādes un lai tur iekļūtu bija jāzin un jānosauc parole! Šeit galvenais bija Banderstadt stilā veidots interjers un atmosfēra, ko nodrošināja šaujamieročiem bruņoti šveicari un zāles pārziņi autentiskos formas tērpos. Tāpat bija iespējams iegādāties ar Rietumukrainas mežabrāļu simboliku rotātus suvenīrus.
Vēl atlika laiks šopingam, pēdējās grivnas pilnai bākai ar lēto degvielu, tad 40 minūtēs abas robežas un ceļš caur PL, LT uz Rīgu.

Labrīt, Svidovec! Saule, reti mākonīši, ideāls laiks ceļojumam pa šo grēdu. Pašas kores augstums vidēji ir ap 1500 m.v.j.l. Mežs beidzās ap 1000 metru augstumu, tāpēc nekas netraucē vērot ainavu plašumus.
Lai no jaukās nakts vietas pie skaistā ezeriņa tiktu korē un virsotnēs nācās pārvarēt diezgan garu, stāvu kāpumu, kurš sagādāja nopietnu pārbaudījumu Maitam. Viņa Disītim to izdevās pievārēt tikai ar trešo reizi. Toties varējām palūkoties uz skaisto naktsvietas ezeriņu no virsotnes. Ainava pēc ainavas, aizraujošs draivs, mazliet viegls trofi. Kolosāla atpūta. Te nu noderēja tālskatis kuru nosargāju no mantkārīgā muitnieka. Aprakstīt brauciena iespaidus pa šo gleznaino kori praktiski nav iespējams, tas ir jāredz un jāizbauda.
Pa ceļam kontaktējām ar vietējiem trofistiem, ATVistiem, ganiem. Iegriezamies hatā pie vecā Mikolas, aparāts burbuļoja, bet pats laikam bija nojājis ielejā pēc cukura. Nobrauciens pa rietumu nogāzi dēļ izskalojumiem izvērtās interesants un pamācošs. Tas prasīja nelielu remontiņu ciema darbnīcā. Tā laikā tikāmies ar vietējo autoritāti, labā nozīmē, kurš pastāstīja interesantas vēsturiskus faktus par šo apvidu padomju un WW2 laikos, kas vīriem bija ļoti interesanti. Sevišķu uzmanību izpelnījās stāsti par trofi lietām un neveiksmīga maģāra piedzīvojumiem uz kores ar sekojošo JEEP evakuāciju lejā Ural kravas kastē, kaut kur kaut kas līdzīgs jau dzirdēts…
Šeit arī uzzinājām, ka jāmaina maršruts, jo pāreja, kura bija ieplānota, pirms mēneša plūdos aizgruvusi ar klinšu bluķiem tā, ka pat 3 tiltu urāli vairs netiek cauri. Nakšņojām netālu no lielas mežizstrādes vietas, bija ļoti interesanti pavērot vakarā darbadienas beigu specifiku.

Atkal jauks, saulains rīts. Tas priecēja, jo šodien beidzot bija iespēja doties augšā uz Svidovec grēdu. Bet līdz tikšanai tajā vēl bija jānobrauc labs gabals pa piķi, lai nokļūtu Aizkarpatos jāšķērso viena no četrām asfaltētajām pārejām, pa ceļam jāapmeklē Maņavas klosteris un ūdenskritums Žeņeckij Guk.
Pirms aizbraukšanas uzkāpām aplūkot Maņavskiju no augšas, skats, kā vienmēr, brīnišķīgs. Satikām vairākus mežcirtējus. Darbs te grūts un koku izvešana līdz ceļam iespējama tikai ar zirdziņiem. Tēvi zāģēja nogāzēs, dēli vadīja zirgus, kuri vilka ārā pa vienam stumbram līdz vietai, kur iespējama tehnikas piekļūšana.
Tūristi kājāmgājēji te žāvējās pēc lietiem. Satikām pāri gados no Doņeckas, kuriem garais kalnu maršruts bija saasinājis veselības problēmas tā, ka paši līdz civilizācijai vairs aizkļūt nevarēja. Saspiedāmies savās mašīnās un tos dažus desmitus km aizvedām līdz ciemam, kur viņi ceļu varēja turpināt ar sabiedrisko transportu.
Apmeklējām populāru kulta vietu – klosteri Maņavskij. Viss atjaunots, lūgšanu telpas laistījās zeltā, galvenā baķuškas auto aiz baznīciņas… Tie, kas tic, varēja nopirkt visādas svētītas lietiņas veselības uzlabošanai.
Iegriezāmies tūristu iemīļotā ūdenskrituma Žeņeckij Guk. Pa ceļam aplūkojām UK prezidenta vasaras atpūtas mītnes vietu. No šejienes septembrī uz Gorgan trofi lidoja prezidenta dēla un oligarhu helikopteri.
Pēcpusdienā sākām stāvo kāpumu grēdā. Pats par sevi ceļš nav grūts vai bīstams, to likdienā lieto celtnieki, kuri būvē kalnu slēpošanas bāzes. Reāli stāvs kāpums sākās no 1000 m.v.j.l., bet problēmas nesagādāja, jo saule un vējš to jau bija apžāvējuši.
Tikuši korē varējām priecāties par vakara saulītes apspīdētajām brīnišķīgajām panorāmām. Pabraukuši pa iespaidīgām peļķēm un slīpumiem, sasniedzām plānoto naktsvietu pie jaukā kalnu ezeriņa. Papļāpājuši ar aitu ganiem un profesionālajiem melleņu lasītājiem, stiprinājām Baltijas tautu draudzību un atzīmējām Maita pirmo dienu kalnos ar kārtīgu pašu vārītu ukraiņu boršču un gorilku. Tad blakus esošo virsotni ieskāva auksts mākonis, uznāca tumsa un arī miega mākonis, patīkamu emociju piesātinātā diena bija galā.

Labrīt, saulainie Karpati! Vairs nelija. Upes turpināja skriet, šur tur ceļi vēl bija zem ūdens, taču līmenis kritās acīmredzami. Saule un vējiņš darīja savu un zeme strauji apžuva. Vēl daži brasli un off treki nebija braucami, nācās veikt apkārtceļus pa piķi, kur arī vēl bija manāmas plūdu sekas.
Uz korēm doties vēl nevarēja, jo kāpumi tomēr pārāk slideni, tāpēc šo dienu veltījām ekskursijām uz Dovbuša klintīm, kalnu alu baznīcu un skaistajam Maņavas ūdenskritumam. Negaiss bija aizbaidījis parasti šīs vietas apmeklējošos tūristus, tāpēc bija patīkami apskatīt un izložņāt interesējošos objektus šaurā lokā. Diemžēl Dovbuša klintīs atkal jaunas piemiņas zīmes bojā gājušajiem kāpējiem. Klintīs izkaltais dievnams ar kāpšanu pa stāvu nogāzi bija jauns objekts manā maršrutā, diemžēl šogad bija piekļūstams tikai pa asfaltu, varbūt nākošgad, ja būs sausāks, varēs izbraukt pa taisno off treku.
Pie Maņavas meklējot īsāko ceļu nedaudz pamaldījāmies un pa īstu mālu offroadu iekūlāmies privātās pļavās. Izkļūšana atpakaļ pa slideno kāpumu nelikās reāla, pļavas postīt negribējās, meklējām izeju. Pa kalnu lejā teciņiem jau tuvojās īpašnieku pāris – vecītis ar večiņu, kuri bija dziļā neizpratnē, kāpēc mēs mocījāmies un nebraucām pa ceļu, bet pa viņu pļaviņām, kur pat traktoriņš lāgā negribot kustēt. Saimnieku pirmā frāze, kad uzzināja, ka nevaram atrast ceļu, bija: “nabadziņi, viņi taču apmaldījušies”, un viens caur otru sāka stāstīt, kā labāk izkļūt ārā.
Līdz ar krēslu jau bijām plānotajā naktsvietā pie skaistā ūdenskrituma. Tur nelieli remontiņi, vakariņas un jauka pasēdēšana pie ugunskura.

Laika ziņas jau nedēļu nemainījās- Karpatos līst. Vairāku dienu lietus kalnos dramatiski pacēlis upēs līmeni un trofi sarežģītības pakāpi nokļūšanai uz un no korēm. Kā saka vietējie, ja sāk līt, augšā neiet pat traktorenes, bet lejā tu nebrauc, jo slīdi. Labi, ka laikus izstrādātais rezerves maršruts ļāva būt elastīgiem izvēloties ceļus atkarībā no laika kaprīzēm.
Visu Poliju lija, lauki bija zem ūdens. Perspektīvas izskatījās bēdīgi.
Robežu šķērsojām neparasti ātri. Muitnieks gan gribēja manu tālskati, taču turējos stingri pretī un nosargāju. Vairs nav jāpilda nekādas lapeles, atliek parādīt auto un savus dokumentus, mašīnas saturu, cik nu var. Liekas, ka pozitīvas vēsmas pūš sakarā ar 2012. gada PČ futbolā, kurš notiks arī Ukrainā.
Valstī iebraucām jau tumsā, sadauzītais ceļš, lietus, streipuļojošie, neredzamie gājēji bija īsts šoks dažiem mūsu EU pilsoņiem. Toties ar patīkamām pārmaiņām iepriecināja motelis- cenas par labu divvietīgu istabu ar tualeti, dušu, TV ar 20 programmām 150 grivnas jeb13 eur. Arī virtuve ļoti uzlabojusies salīdzinot ar 2010 gadu, Oboloņ alus svaigs un garastāvoklis labs.
Nākošajā dienā turpināja līt pamatīgi, kalni bija no dienas plāna jāizslēdz. Nācās ceļot pa priekškalnēm rezerves maršruta ietvaros. Ceļi bija applūduši, vietām izskaloti, braslos ūdens padziļš un tik straujš, ka gāza no kājām. Applūdušos ceļa posmus vietām slēdza. Lielā Strija nesa kokus un akmeņus mežonīgā ātrumā. Apmeklējām Tustaņu, dažus ūdenskritumus, mežcirtēju un skautu apmetni. Labi, ka palīdzēja iepriekšējā gada pieredze. Atlika cerēt, ka piepildīsies meteo prognoze un lietum drīz jābeidzas.
Cik tad var tie mākoņi plīst?
No rīta spīdēja saulīte, prognoze mums par lielu atvieglojumu apstiprinājās. Labrīt, Karpati!

Pirmo reizi Gorgan-trophy vēsturē piedalījās dalībnieki no LV . TR3 klasē Zeizas, Turizm Avto – Zozo. Katram savi uzstādītie mērķi tika izpildīti.

Zeizu pārliecinošā uzvara ar septiņu stundu atrāvienu no otrās vietas ieguvēja- Ukrainas prezidenta dēla, kuram visi prognozēja līdera pozīciju, pacēla LV trofi braukšanas un tehnikas būves akcijas ļoti augstā līmenī. Līdz vēlai naktij TR speciālisti, kuri pirms sacīkstes vērtēja čempiona auto ar vieglu skepsi, nevarēja beigt jūsmot par Viļņa inženiertehniskajiem risinājumiem. Tāpat tika slavēts Aigars, kurš pirmo reizi sacenšoties kalnu apvidū, ātri izprata Gorganu specifiku un droši orientēja auto pa pareizajām aizām.

Pēc sportistu atzinuma trase bijusi ļoti interesanta. Atsevišķi tika izcelti stāvumi akmeņainās kraujās un bīstamie sānu slīpumi, kuri draudēja ar apgāšanos, kuru dažas ekipāžas arī piedzīvoja, par laimi bez ripošanas pa nogāzēm, jo ieķērās kokos.

Organizatoriski bija visādas dīvainības, bet kopumā tās ekipāžu no Dagdas netraucēja triumfēt.

UK liela un bagāta zeme- visas trīs sacīkšu dienas biezais gals ieradās uz braukšanu un devās nakšņot pāri grēdai ar trīs krutiem helikopteriem. Prezidenta dēls- milzīga auguma, kluss, patīkams, jauns cilvēks, foto redzams apbalvošanā blakus Vilnim.

Par tūrisma ieskaiti. Te vairāki akmentiņi orgiem. Pirms starta brīfingā tika paziņots, ka viss notiek pa 2010. gada KP. Tas nozīmē, ka pagājušā gada dalībniekiem KP un to piebraukšanas maršruti bija zināmi. Līdz ar to pieņēmām lēmumu nelauzt mašīnu un braukt savam priekam, apskatot dabu un intereses vietas. Nepatīkami, ka orgi bija noslinkojuši un pa gadu nebija pārbaudījuši KP, vairāki mežu ciršanas un cilvēku darbības dēļ vairs neeksistēja.

Nolikums bija tikai UK valodā, līdz ar to mums nesaprotams, tas jaucās ar sporta nolikumu. Tūrismā bija jāpērk vienreizējā UK sporta licenze, taču ārzemniekiem tādas neizsniedz, tāpēc pievērsiet uzmanību licenzes foto, kur redzama mana jaunā dzīves vieta. Reģistrācija un kontroles notika haotiski, bija jāstāv garās lēnās rindās. Labi, ka tūrismam atcēla slēgto parku. Kontrollaiks tika dots divas dienas pa 17 stundām, zinātāji to veica 11 stundās. Izbraucot no nometnes figurēja ceļu policija, vai pārbaudīja kādu, nezinu. Dalībniekiem divas avārijas uz koplietošanas ceļiem, ar slimnīcu, bez upuriem.

Trase bija nosacīti sadalīta divās daļās: Ziemeļu- kur brauciens notika pa priekškalni un trofi ziņā relatīvi vienkāršs, un Dienvidu- jau pa kalniem, aizām un upju gultnēm. Bija dažas viltīgas piebraukšanas, kur vajadzēja vai nu vinču, vai cita auto palīdzību. Priekš auto prasības bija: ļoti izturīga piekare un riepas asiem akmeņiem klātiem ceļiem. Viņču iztinu 3x, lai palīdzētu citiem dalībniekiem. Sacīkšu laikā iepirkāmies ciemu veikalos un kontaktējāmies ar vietējiem kalniešiem. Pret vakaru sapratām, ka varam trasi beigt jau pirmajā dienā.

Sakarā ar minimālo offroadu, nolēmu pabraukāt vēl divas liekas dienas pa saviem maršrutiem virzienā uz Volovecu, kur viss bija krietni trofiskāk. Ir arī onboard filma, varbūt līdz ziemai samontēšu. Policija vairāk mēģina ķert uz šmigu, parasti bija ļoti vīlušies. Vienreiz samaksāju 100 grivnas par nepārtrauktās sadalošās līnijas šķērsošanu un auto atstāšanu uz tilta.

Kāpēc “jūs tur lejā”? Tāpēc, ka katra saruna ar kalniešiem agri vai vēlu nonāk pie šīs frāzes.

Rezultāti: http://gorgan-trophy.info/2011_result

Garais pārbrauciens uz pēdējo SS ievilkās, jo apmeklējam vairākus ūdenskritumus un pamestu radioaktīvo pētījumu bāzi. Līdz ar krēslas iestāšanos devāmies kārtīgā mālu bezceļā pie Jastrebinoje, tur iekūlāmies Proto trasē ar no tā izejošām sekām. Pēc vairāku stundu cīņas tomēr nakts vidū laimīgi atradām neaizņemtu vietu pie ezera, kur rīta saulītē apžūstot varējām izpētīt un novērst nakts piedzīvojuma sekas.
Apmeklējām pēdējo SS pa elektrolīnijas klintīm, lai varētu apsveikt letiņus ar pirmo divu vietu iegūšanu prestižajā PROTO klasē. Pēcpusdienā ieradāmies uz noslēguma baļļuku Lādogas krastā. Kā jau vienmēr tika apbalvotas daudzas nominācijas, sekoja jauks koncerts ar uguņošanu.
No rīta startējām mājup. Izdevās atrast alternatīvu šausminošajai 10-12 stundu degvielas vedēju rindai Burjačkos un palīkumojuši pa Igaunijas mazajiem īsceliņiem atgriezāmies Dzimtenē.

Nākošais apmeklējuma mērķis – Hunnukas pussala, kur bija jāapskata vecā Somu karabāze. Brauciens pa akmeņainu, brīžiem triālam līdzīgu klinšainu celiņu sagādāja īstu bezceļu baudu. Pluss vēl skaistie Ziemeļlādogas šēru skati. No gaidītā vēsturiski tehnogēnā objekta apmeklējuma gan praktiski nekas nesanāca, jo viss iznīcināts, un tikai klintīs izkaltās ejas un bunkuru pamati vēl liecina par to esamību. Toties brīnišķīgie dabas skati no klinšu virsotnēm un labais offroads kompensēja šo vilšanos pilnā apmērā. Tālāk ceļš ar dažu ūdenskritumu apmeklējumu nākošās bāzes virzienā.