OffRoad TT

Krima – neparasta apbrīnojama sakrāla spēka vieta. Braucam ieraudzīt Krimu no pareizās puses ar pareiziem cilvēkiem un pareizu enerģētiku. Nevis salauzt auto tālu no mājām, bet tieši iedziļināties šajā unikālajā mikro pasaulē. Apmeklēt Krimu ar atvērtu sirdi un aizbraukt ar attīrītu saprātu un dvēseli.

Krimas pussala – daudzu, dažādu laiku civilizāciju savienojums mazā, tikai 26081 km/2 sauszemes pleķītī. Tur blakus sastopami pieminekļi no neolīta laikiem un zemūdeņu rūpnīca, viduslaiku alu pilsētas un aukstā kara betona monstri. Stundas laikā var aptaustīt akmeņu mengīras no tūkstošgadīgas nezināmas kultūras, paieties pa antīku romiešu ceļu un apmeklēt viduslaiku pareizticīgo baznīcu. Un tas viss harmoniski iekļaujas brīnišķīgās dabas ainavās.

Mūsu ceļojuma mērķis – aktīva šīs unikālās pussalas dabas, vēstures un kultūras izzināšana klātienē vietās, kuras nevar apmeklēt pludmales-asfalta atpūtas laikā. Ceļojumā mēs šķērsosim seno Tavrīdu no Kerčas pussalas austrumos līdz Tarhankutas zemes ragam rietumos, apmeklējot praktiski visas Krimā esošās klimatiskās zonas no Ziemeļu līdzenumiem līdz klinšu kraujām Dienvidu piekrastē, dižskābaržu mežus kalnos, kristālskaidrus strautus, smilšainas pludmales.

Maršruts sastāv no divām daļām. Pirmā – asfaltēti ceļi Rīga – Krima – Rīga sastāda apmēram 3600 km. Lai šis pārbrauciens nebūtu tikai mehāniska kilometrāžas aprīšana, maršruts sagatavots pa dažādām interesantām vēsturiskām un dabas apskates vietām. Būs iespēja apmeklēt Černobiļas AES slēgto teritoriju, vienīgo pilnībā saglabāto stratēģisko raķešu bāzi- muzeju, lielāko tuksnesi Ukrainā utt.   Otrā, aktīvā bezceļu maršruta daļa plānota pa zemes ceļiem, grantiniekiem un paviegla trofi, iespēju robežās ārpus koplietošanas ceļiem.  Off daļā stāvi kāpumi kalnos, adrenalīna pilni nobraucieni, dubļi sakaltuši līdz betona konsistencei, dramatiski sānu slīpumi. Tas viss apmēram 400 km. Posmi, kuros iespējama auto iznīcināšana nav iekļauti. Krāsas un virsbūves bojājumi iespējami. Kalnos maršruts sagatavots tā, lai varētu nelabvēlīgu laika apstākļu gadījumā izmantot rezerves variantus.

Ekspedīcija notiks autonomā režīmā. Izbraukšana no Rīgas aprīļa pēdējā nedeļā. Krimas treki izstrādāti virtuāli, bet iepriekš nav izbraukti, lai atrastu pareizos bezceļus būs kārtīgs orientēšanās hepenings. No dalībniekiem noteikti tiks paņemta kāda nauda, lai varētu sarūpēt daudz maz pieņemamu organizāciju.

Lai varētu piedalīties ekspedīcijā, nepieciešams kontaktēties ar tās vadītāju Zozo pa m.tel.: 26368554 vai e-mail: 4x4zozo@gmail.com.

Nedēļas nogalē OTT komanda Igaunijā piedalījās TR braukšanas pasākumā ASM Tourism. Vieta- ZA Igaunija, divi milzu slānekļa karjeri: Vivikonna un Kohtla Nomme.
Ilgi lauzīju galvu par loģistiku, jo paralēli mūsu sacensībām tajā pat reģionā notika šīs sezonas noslēdzošais un izšķirošais NEZ posms, kur sportistiem ar prologu un apbalvošanu bija jāpavada trīs dienas. Bija jāņem vērā šajā laika periodā parasti ļoti dramatiskie laika apstākļi, kā arī slānekļa karjeru slēgtā reģiona statuss, kur parastos apstākļos privātpersonas ielaistas netiek un tas tiek ļoti nopietni kontrolēts.
Tāpēc pieņēmām lēmumu dzīvot treilera mājiņā sportistu nometnē. Lēmums pats par sevi diezgan riskants: piektdien 400 km uz Sirgalu ar TR domāto TLC 73 vilkt mājiņu, sestdien ar auto nobraukt 200 km TR orientēšanos un tad svētdien atgriezties Rīgā. Kopā 1000 km. Tomēr paļāvos uz TOYOTA leģendāro dzīvotspēju un nekļūdījos, viss plānotais bez mazākās kļūmes izdevās.
Piektdienas vakarā pēc 6 stundu brauciena, melnā tumsā ieradāmies sportistu bāzes nometnē, ļoti tehnogēnā zonā . Organizatori bija uzstādījuši lielo telti ar apsildi un bufeti ar ēdināšanu.
Letiņi savai nometnei bija aizņēmuši teritoriju blakus dzelzceļam, pa kuru reizi stundā kursēja kravas vilciens, naktī uzpūšot signāltauri, lai ciešāks miegs. Mūsējie iekarot slānekļa karjerus bija ieradušies biezā slānī gandrīz visās kategorijās. Vakarā sportam bija prologs, es gatavoju navigāciju, kur man palīdzēja labākie stūrmaņi.
Visu nakti gāza spēcīgs lietus, temperatūra gan bija stabilā plusā, kas ļoti priecēja. 5 no rīta cēlāmies, lai nokļūtu uz 60 km attālo reģistrāciju un sapulci. Brīfings noritēja igauņu valodā kādas 40 minūtes un kad dalībnieki devās uz startu beidzot saņēmu trīs teikumu instruktāžu krieviski, ar ko pilnīgi pietika, un arī varēju mesties bezceļos.
Sacensības formāts bija vienkāršs: rakstiskā formā doti dažādas vērtības punkti WGSā, kuri bija manuāli jāievada un 12 stundas laika norma. Laiku pa laikam zvanīja organizators un paziņoja izmaiņas norisē. Viss bija jauki un korekti.
Orientēšanās karjeros bija ļoti specifiska, ja aizbrauci pa nepareizo aizu, tad KP, kurš likās tuvu, nebija pieejams, jo tas atradās aiz kalna. Bija daži stāvi kāpumi, slideni, mālaini akmeņaini treki, ūdens. KP nebija obligāti jāpiebrauc, varēja skriet kājām lai atzīmētos ar elektronisko čipu. Kohtla Nomme karjerā strādāja milzu ekskavators, kurš stundas laikā piekrāva apmēram 20 vagonu sastāvu ar degakmeni. Vēl cauri karjeriem vijās jauna, padsmit kilometrus gara transportiera lenta, kuru ļoti cītīgi no mums uzpasēja apsardzes firma. Cauri visam karjeram uzbūvēts sazarots dzelzceļa tīkls, kurš ļoti traucēja piekļūt pie KP, un tikai dienas otrā pusē ievērojām, ka vietējie kolēģi šīs līnijas šķērso kur iegribās.
Otrā KP grupa bija izvietota starp abiem karjeriem kūdras purvā. Te jau parādījās arī sportistu trases punkti un attiecīgi izmalti treki. Pirms pēdējā karjera jau droši šķērsojām dzelzceļus, rāpojām augšā pa stāvajām nogāzēm un šļūcām lejā pa slidenajām nogāzēm.
Vinču izvilku vienu reizi. No offaprīkojuma pietrūka enkurs, bija pļavas, kurās bez tā braukt iekšā neriskējām, un spēcīga lustra, tumsā, bet tās bija par daudz, ar standarta apgaismojumu ļoti grūti. Satriecošu iespaidu atstāja gandrīz pilnībā pamestais un stipri izdemolētais raktuvju ciems Vivikonna
Trases finišs laimīgā kārtā atradās tuvu bāzei un saņēmuši jaukas piemiņas veltes varējām doties atpūsties. Sacīksti aizvadījām cienīgi, organizators bija priecīgs, ka tā ar mūsu dalību ieguvusi starptautisku statusu. Vispār patika viss, gan trase, gan attieksme. Pēdējo nakšu lietus bija paaugstinājis grūtības pakāpi, mums tas palīdzēja.
Pa nakti iestājās ziema ar stabiliem mīnusiem, no rīta auto bija piesalis pie zemes, par laimi nenovilktā rocene iesalusi. Beidzot ieraudzījām, kur atrodamies, nevis spuldžu gaismā, bet saulītes staros. Pagaidījuši, kad apbalvos mūsu sportistus, kabinājām namiņu un apmierināti ripojām mājup.
Sanāca maz foto, bet ir nedaudz video, to centīšos decembra sākumā ievietot.

Trīs Offroadtt grupas mašīnas ar labiem rezultātiem piedalījās Namiņa rīkotajā 4×4 rudens bezceļu pasākumā Ēdoles pusē. Sagatavoto auto klasē startēja Zozo un Offroaddoc ar TLC 73 un Uldis ar Rihardu antīkajā 3 sērijas Landrover. Standarta Ņivu pilotēja Igors, stūrmaņi Astra un Aigars.
Pilnpiedziņas cienītāju hepeningam bija jauns, interesants formāts: rezultāti tika vērtēti atsevišķi par pirmo dienu un par divu dienu kopvērtējumu. Tas deva iespēju piedalīties tiem dalībniekiem, kuri laika vai budžeta dēļ nevarēja atļauties dubļot pilnu vīkendu.
Pirmā diena sākās ar interesantu, ātru līnijas braucienu, cenšoties nepalaist garām slēptos kontrolpunktus. Tomēr reidīgajā trasē bija arī kārtīgi dubļi, kuros daži dalībnieki dabūja pamocīties.
Līnija mūs atveda uz SS karjerā pie Ēdoles, kurš labi zināms no Kurland trofi, tikai trase bija jāveic pretējā virzienā. Te nospīdēja pieredzējušais autosportists Igors Verners, kurš ar standarta Ņivu pārliecinoši ieguva pirmo vietu sagatavoto auto klasē. OZ bija interesanta, un vietām purvos arī ļoti grūta. Te savu pārākumu nodemonstrēja OPEN čempions Arnis Pušs.
Diemžēl pirmās dienas cīņas nogurdināja Ulda Landroveru, taču ekipāža neizstājās, bet pārsēdās standarta Jeep Wrangler un turpināja sacensties arī otrajā dienā.
Svētdienas rīts ar jauku, saulainu laiku sagaidīja dalībniekus uz starta leģendas braucienam. 90 km garā trase bija izveidota īstā rallijreida stilā – ātri grantēti posmi mijās ar slideniem zemes ceļiem un viltīgiem krustojumiem. Protams bija arī kārtīgu dubļu posmi. Fonā jaukās Kurzemes ainavas, it sevišķi skatu priecēja panorāmas pie Alsungas. Lai arī pasākums domāts tūristiem, sporta azarts ņēma virsroku un cīņa izvērtās patiešām aizraujoša. Pēc 90 km pirmo vietu no otrās šķīra tikai 4 sekundes!
Dubļu aplis pie stacijas Užava, ko LČ ar grūtībām veic sportisti prasīja augstu meistarību, vienīgais no auto braucējiem to kontrollaikā veica Arnis Pušs ar savu saliedēto ekipāžu.
Viņš arī pelnīti izcīnīja pirmo vietu kopvērtējumā. Visu laiku minot Silavas servisa centra komandai uz papēžiem otro vietu divu dienu kopvērtējumā ieguva Offroadtt ekipāža Zozo ar Offroaddoc. Trešie Igors Verners, Aigars Šulcs un Astra Bērziņa – apsveicam! Godam cīnījās Uldis Komarovskis ar Rihardu Buševicu, kur Jeep parādīja ātrāko laiku leģendā standartiem.
. Zozo izsaka pateicību draugiem sportistiem, kuri sniedza nesavtīgu palīdzību grūtā brīdī un atvainojas ATV puišiem par sabojāto tiltiņu, kurš smagi cieta glābšanas operācijā. Paldies organizatoriem par jauko pasākumu un saturīgi pavadīto nedēļas nogali.

Šovasar vienu vīkendu ziedoju lai palūkotos kā Latvijas OPEN klases sportistiem veicās Igaunijas TR čempionāta posmā. Mūsējie- Mizga un Marcinkevičs cīnījās godam. Trases bija interesantas, ūdeņiem bagātas.
Kāpēc par šo posmu būtu jāraksta? Tāpēc, ka savā praksē pirmo reizi redzēju Trofi Dragreisu. Interesanti, ka tas bija pārsteigums, kuru dalībniekiem organizatori bija sarūpējuši sacensību otrajā dienā. Sīkāk to neanalizēšu, pēc LV un EE sportistu atzinuma bijis interesanti. Varu pateikt, ka trase pļavā nebija klasiskā garumā, tikai ap 200 metriem, taču TR monstriem pilnīgi pietiekoša. Bija eglītes, lampiņas, viss strādāja, LV līdzjutēju grupiņa, kurā bija dragreisa sapratēji ar padomiem palīdzēja Aigaram iegūt cienījamu vietu. Jā, nebija nekāda dalījuma klasēs, tāpēc pārsvars bija lielajiem benzīna dzinējiem ar maziem ritenīšiem.

Pirmo reizi Gorgan-trophy vēsturē piedalījās dalībnieki no LV . TR3 klasē Zeizas, Turizm Avto – Zozo. Katram savi uzstādītie mērķi tika izpildīti.

Zeizu pārliecinošā uzvara ar septiņu stundu atrāvienu no otrās vietas ieguvēja- Ukrainas prezidenta dēla, kuram visi prognozēja līdera pozīciju, pacēla LV trofi braukšanas un tehnikas būves akcijas ļoti augstā līmenī. Līdz vēlai naktij TR speciālisti, kuri pirms sacīkstes vērtēja čempiona auto ar vieglu skepsi, nevarēja beigt jūsmot par Viļņa inženiertehniskajiem risinājumiem. Tāpat tika slavēts Aigars, kurš pirmo reizi sacenšoties kalnu apvidū, ātri izprata Gorganu specifiku un droši orientēja auto pa pareizajām aizām.

Pēc sportistu atzinuma trase bijusi ļoti interesanta. Atsevišķi tika izcelti stāvumi akmeņainās kraujās un bīstamie sānu slīpumi, kuri draudēja ar apgāšanos, kuru dažas ekipāžas arī piedzīvoja, par laimi bez ripošanas pa nogāzēm, jo ieķērās kokos.

Organizatoriski bija visādas dīvainības, bet kopumā tās ekipāžu no Dagdas netraucēja triumfēt.

UK liela un bagāta zeme- visas trīs sacīkšu dienas biezais gals ieradās uz braukšanu un devās nakšņot pāri grēdai ar trīs krutiem helikopteriem. Prezidenta dēls- milzīga auguma, kluss, patīkams, jauns cilvēks, foto redzams apbalvošanā blakus Vilnim.

Par tūrisma ieskaiti. Te vairāki akmentiņi orgiem. Pirms starta brīfingā tika paziņots, ka viss notiek pa 2010. gada KP. Tas nozīmē, ka pagājušā gada dalībniekiem KP un to piebraukšanas maršruti bija zināmi. Līdz ar to pieņēmām lēmumu nelauzt mašīnu un braukt savam priekam, apskatot dabu un intereses vietas. Nepatīkami, ka orgi bija noslinkojuši un pa gadu nebija pārbaudījuši KP, vairāki mežu ciršanas un cilvēku darbības dēļ vairs neeksistēja.

Nolikums bija tikai UK valodā, līdz ar to mums nesaprotams, tas jaucās ar sporta nolikumu. Tūrismā bija jāpērk vienreizējā UK sporta licenze, taču ārzemniekiem tādas neizsniedz, tāpēc pievērsiet uzmanību licenzes foto, kur redzama mana jaunā dzīves vieta. Reģistrācija un kontroles notika haotiski, bija jāstāv garās lēnās rindās. Labi, ka tūrismam atcēla slēgto parku. Kontrollaiks tika dots divas dienas pa 17 stundām, zinātāji to veica 11 stundās. Izbraucot no nometnes figurēja ceļu policija, vai pārbaudīja kādu, nezinu. Dalībniekiem divas avārijas uz koplietošanas ceļiem, ar slimnīcu, bez upuriem.

Trase bija nosacīti sadalīta divās daļās: Ziemeļu- kur brauciens notika pa priekškalni un trofi ziņā relatīvi vienkāršs, un Dienvidu- jau pa kalniem, aizām un upju gultnēm. Bija dažas viltīgas piebraukšanas, kur vajadzēja vai nu vinču, vai cita auto palīdzību. Priekš auto prasības bija: ļoti izturīga piekare un riepas asiem akmeņiem klātiem ceļiem. Viņču iztinu 3x, lai palīdzētu citiem dalībniekiem. Sacīkšu laikā iepirkāmies ciemu veikalos un kontaktējāmies ar vietējiem kalniešiem. Pret vakaru sapratām, ka varam trasi beigt jau pirmajā dienā.

Sakarā ar minimālo offroadu, nolēmu pabraukāt vēl divas liekas dienas pa saviem maršrutiem virzienā uz Volovecu, kur viss bija krietni trofiskāk. Ir arī onboard filma, varbūt līdz ziemai samontēšu. Policija vairāk mēģina ķert uz šmigu, parasti bija ļoti vīlušies. Vienreiz samaksāju 100 grivnas par nepārtrauktās sadalošās līnijas šķērsošanu un auto atstāšanu uz tilta.

Kāpēc “jūs tur lejā”? Tāpēc, ka katra saruna ar kalniešiem agri vai vēlu nonāk pie šīs frāzes.

Rezultāti: http://gorgan-trophy.info/2011_result

Garais pārbrauciens uz pēdējo SS ievilkās, jo apmeklējam vairākus ūdenskritumus un pamestu radioaktīvo pētījumu bāzi. Līdz ar krēslas iestāšanos devāmies kārtīgā mālu bezceļā pie Jastrebinoje, tur iekūlāmies Proto trasē ar no tā izejošām sekām. Pēc vairāku stundu cīņas tomēr nakts vidū laimīgi atradām neaizņemtu vietu pie ezera, kur rīta saulītē apžūstot varējām izpētīt un novērst nakts piedzīvojuma sekas.
Apmeklējām pēdējo SS pa elektrolīnijas klintīm, lai varētu apsveikt letiņus ar pirmo divu vietu iegūšanu prestižajā PROTO klasē. Pēcpusdienā ieradāmies uz noslēguma baļļuku Lādogas krastā. Kā jau vienmēr tika apbalvotas daudzas nominācijas, sekoja jauks koncerts ar uguņošanu.
No rīta startējām mājup. Izdevās atrast alternatīvu šausminošajai 10-12 stundu degvielas vedēju rindai Burjačkos un palīkumojuši pa Igaunijas mazajiem īsceliņiem atgriezāmies Dzimtenē.

Nākošais apmeklējuma mērķis – Hunnukas pussala, kur bija jāapskata vecā Somu karabāze. Brauciens pa akmeņainu, brīžiem triālam līdzīgu klinšainu celiņu sagādāja īstu bezceļu baudu. Pluss vēl skaistie Ziemeļlādogas šēru skati. No gaidītā vēsturiski tehnogēnā objekta apmeklējuma gan praktiski nekas nesanāca, jo viss iznīcināts, un tikai klintīs izkaltās ejas un bunkuru pamati vēl liecina par to esamību. Toties brīnišķīgie dabas skati no klinšu virsotnēm un labais offroads kompensēja šo vilšanos pilnā apmērā. Tālāk ceļš ar dažu ūdenskritumu apmeklējumu nākošās bāzes virzienā.