Šogad ar pilnpiedziņas auto dosimies un piedāvājam piedalīties interesentiem šādos OTT grupas ceļojumos:

Aprīļa beigas- maija sākums: Ukrainas autonomā republika Krima. 10-14 dienas, 4000-4500 km.

Maija beigas, jūnija sākums: Krievija ap Lādogu, pa skaistiem dabas skatiem bagātiem bezceļiem, Oņegas dienvidu gals, iespējams TR Ladoga 2012 skatāmāko posmu apmeklējums. 7-10 dienas, ap 3000 km.

Jūlija vidus – augusts: Ukraina, Karpatu kalni , 7-10 dienas, 3500 km. Divi pēc grūtības pakāpes diferencēti maršruti atkarībā no grupu tehniskajām iespējām. Off treki priekš sagatavotiem 4X4 ar MT, vinčām un pazeminātajiem ātrumiem aprīkotām mašīnām. Standarta pilnpiedziņas auto sagatavots vieglāks maršruts pa dabas, vēstures un vispārējas intereses vietām.

Septembra otrajā pusē ceļojums vai nu uz Vepsu mežu
,
vai Gorgan trophy.

Visiem maršrutiem elastīga pieeja atkarībā no dalībnieku vēlmēm, iespējām. Sīkāki apraksti drīz.

ZOZO

Nedēļas nogalē OTT komanda Igaunijā piedalījās TR braukšanas pasākumā ASM Tourism. Vieta- ZA Igaunija, divi milzu slānekļa karjeri: Vivikonna un Kohtla Nomme.
Ilgi lauzīju galvu par loģistiku, jo paralēli mūsu sacensībām tajā pat reģionā notika šīs sezonas noslēdzošais un izšķirošais NEZ posms, kur sportistiem ar prologu un apbalvošanu bija jāpavada trīs dienas. Bija jāņem vērā šajā laika periodā parasti ļoti dramatiskie laika apstākļi, kā arī slānekļa karjeru slēgtā reģiona statuss, kur parastos apstākļos privātpersonas ielaistas netiek un tas tiek ļoti nopietni kontrolēts.
Tāpēc pieņēmām lēmumu dzīvot treilera mājiņā sportistu nometnē. Lēmums pats par sevi diezgan riskants: piektdien 400 km uz Sirgalu ar TR domāto TLC 73 vilkt mājiņu, sestdien ar auto nobraukt 200 km TR orientēšanos un tad svētdien atgriezties Rīgā. Kopā 1000 km. Tomēr paļāvos uz TOYOTA leģendāro dzīvotspēju un nekļūdījos, viss plānotais bez mazākās kļūmes izdevās.
Piektdienas vakarā pēc 6 stundu brauciena, melnā tumsā ieradāmies sportistu bāzes nometnē, ļoti tehnogēnā zonā . Organizatori bija uzstādījuši lielo telti ar apsildi un bufeti ar ēdināšanu.
Letiņi savai nometnei bija aizņēmuši teritoriju blakus dzelzceļam, pa kuru reizi stundā kursēja kravas vilciens, naktī uzpūšot signāltauri, lai ciešāks miegs. Mūsējie iekarot slānekļa karjerus bija ieradušies biezā slānī gandrīz visās kategorijās. Vakarā sportam bija prologs, es gatavoju navigāciju, kur man palīdzēja labākie stūrmaņi.
Visu nakti gāza spēcīgs lietus, temperatūra gan bija stabilā plusā, kas ļoti priecēja. 5 no rīta cēlāmies, lai nokļūtu uz 60 km attālo reģistrāciju un sapulci. Brīfings noritēja igauņu valodā kādas 40 minūtes un kad dalībnieki devās uz startu beidzot saņēmu trīs teikumu instruktāžu krieviski, ar ko pilnīgi pietika, un arī varēju mesties bezceļos.
Sacensības formāts bija vienkāršs: rakstiskā formā doti dažādas vērtības punkti WGSā, kuri bija manuāli jāievada un 12 stundas laika norma. Laiku pa laikam zvanīja organizators un paziņoja izmaiņas norisē. Viss bija jauki un korekti.
Orientēšanās karjeros bija ļoti specifiska, ja aizbrauci pa nepareizo aizu, tad KP, kurš likās tuvu, nebija pieejams, jo tas atradās aiz kalna. Bija daži stāvi kāpumi, slideni, mālaini akmeņaini treki, ūdens. KP nebija obligāti jāpiebrauc, varēja skriet kājām lai atzīmētos ar elektronisko čipu. Kohtla Nomme karjerā strādāja milzu ekskavators, kurš stundas laikā piekrāva apmēram 20 vagonu sastāvu ar degakmeni. Vēl cauri karjeriem vijās jauna, padsmit kilometrus gara transportiera lenta, kuru ļoti cītīgi no mums uzpasēja apsardzes firma. Cauri visam karjeram uzbūvēts sazarots dzelzceļa tīkls, kurš ļoti traucēja piekļūt pie KP, un tikai dienas otrā pusē ievērojām, ka vietējie kolēģi šīs līnijas šķērso kur iegribās.
Otrā KP grupa bija izvietota starp abiem karjeriem kūdras purvā. Te jau parādījās arī sportistu trases punkti un attiecīgi izmalti treki. Pirms pēdējā karjera jau droši šķērsojām dzelzceļus, rāpojām augšā pa stāvajām nogāzēm un šļūcām lejā pa slidenajām nogāzēm.
Vinču izvilku vienu reizi. No offaprīkojuma pietrūka enkurs, bija pļavas, kurās bez tā braukt iekšā neriskējām, un spēcīga lustra, tumsā, bet tās bija par daudz, ar standarta apgaismojumu ļoti grūti. Satriecošu iespaidu atstāja gandrīz pilnībā pamestais un stipri izdemolētais raktuvju ciems Vivikonna
Trases finišs laimīgā kārtā atradās tuvu bāzei un saņēmuši jaukas piemiņas veltes varējām doties atpūsties. Sacīksti aizvadījām cienīgi, organizators bija priecīgs, ka tā ar mūsu dalību ieguvusi starptautisku statusu. Vispār patika viss, gan trase, gan attieksme. Pēdējo nakšu lietus bija paaugstinājis grūtības pakāpi, mums tas palīdzēja.
Pa nakti iestājās ziema ar stabiliem mīnusiem, no rīta auto bija piesalis pie zemes, par laimi nenovilktā rocene iesalusi. Beidzot ieraudzījām, kur atrodamies, nevis spuldžu gaismā, bet saulītes staros. Pagaidījuši, kad apbalvos mūsu sportistus, kabinājām namiņu un apmierināti ripojām mājup.
Sanāca maz foto, bet ir nedaudz video, to centīšos decembra sākumā ievietot.

Labrīt, Komsomoļsk! Tieši tā saucās ciems pie naktsvietas. Lai arī laiks brīnišķīgs, ziņas neiepriecinošas, jānomaina gultņi. To varētu izdarīt Užgorodā. Sazvanījos ar TLC specu, detaļas bija uz vietas. Prātīgi braucām uz Aizkarpatu galvaspilsētu. IGO izveda tieši pie iestādes ar dīvainu nosaukumu: Močalkin jazz, tur ļoti profesionāli tika novērtēta situācija un pieņemts lēmums remontēties nākošajā dienā. Apmeklējām Ļaunās jaunavas pils drupas, tur pat netālu, skaistā vietā pie upes arī pārnakšņojām.
No rīta atdevuši mašīnu remontā devāmies uz vēsturisko centru ekskursijā, kuras laikā apskatījām tirgu un pili ar muzejiem. Lai ātrāk aizmirstu inkvizīcijas pagrabos redzētās drūmās cilvēku mocīšanas ainas, pēc krievu offeru ieteikuma apmeklējām jautrāku iestādi: tautas garā ieturētu alko tūrisma centru, NATO pivbazu ar nosaukumu: Deca u notarja. Teicama, Aizkarpatu un maģāru stilā ieturēta virtuve, saprātīgas cenas, labs alus, humora pilns interjers, ļoti jauka vieta.
Pēcpusdienā par patīkamu cenu saņēmu auto pilnīgā kārtība. Atkal kontaktējoties ar Užgorodas trofistiem saņēmu interesantu un derīgu info par vietējiem apstākļiem un trofi pasākumiem, izmantojamās tehnikas specifiku, intereses vietām, kuras būtu vērts apmeklēt. Interesanti, ka manu auto bija gatavi pirkt tūlīt un piedāvāja ļoti labu cenu. Ja no rīta vēl bija doma, ka jāsāk mājupceļš, tad vakarā pieņēmām lēmumu nākošo dienu veltīt braucienam uz Stij kalnu.
Nākošā diena pagāja pārbraucienā uz Volovecas reģionu, nopietnā trofi braucienā ar vairākām dramatiskām situācijām augšā uz bijušo raķešu bāzi un vēl sarežģītāku un bīstamāku nobraucienu pa Rietumu nogāzi lejā. Tad light offroad pa 7 braslu ceļu uz labo viesnīcu, garšīgas vakariņas ar Oboloņ alu un vairāku veidu drņņikiem restorānā un pēdējā nakts UK.
Pēdējā diena UK pagāja bez offroada, toties iegriezamies Ļvovā, kur atkal pēc krievu draugu ieteikuma, apmeklējām pēckara Ukraiņu nacionālo partizāņu mītnes vietā izvietoto restorānu. Interesanti, ka, kaut arī tas atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā, bija diezgan grūti sameklējams, jo nebija nekādas vizuālas reklāmas vai norādes un lai tur iekļūtu bija jāzin un jānosauc parole! Šeit galvenais bija Banderstadt stilā veidots interjers un atmosfēra, ko nodrošināja šaujamieročiem bruņoti šveicari un zāles pārziņi autentiskos formas tērpos. Tāpat bija iespējams iegādāties ar Rietumukrainas mežabrāļu simboliku rotātus suvenīrus.
Vēl atlika laiks šopingam, pēdējās grivnas pilnai bākai ar lēto degvielu, tad 40 minūtēs abas robežas un ceļš caur PL, LT uz Rīgu.

Labrīt, Svidovec! Saule, reti mākonīši, ideāls laiks ceļojumam pa šo grēdu. Pašas kores augstums vidēji ir ap 1500 m.v.j.l. Mežs beidzās ap 1000 metru augstumu, tāpēc nekas netraucē vērot ainavu plašumus.
Lai no jaukās nakts vietas pie skaistā ezeriņa tiktu korē un virsotnēs nācās pārvarēt diezgan garu, stāvu kāpumu, kurš sagādāja nopietnu pārbaudījumu Maitam. Viņa Disītim to izdevās pievārēt tikai ar trešo reizi. Toties varējām palūkoties uz skaisto naktsvietas ezeriņu no virsotnes. Ainava pēc ainavas, aizraujošs draivs, mazliet viegls trofi. Kolosāla atpūta. Te nu noderēja tālskatis kuru nosargāju no mantkārīgā muitnieka. Aprakstīt brauciena iespaidus pa šo gleznaino kori praktiski nav iespējams, tas ir jāredz un jāizbauda.
Pa ceļam kontaktējām ar vietējiem trofistiem, ATVistiem, ganiem. Iegriezamies hatā pie vecā Mikolas, aparāts burbuļoja, bet pats laikam bija nojājis ielejā pēc cukura. Nobrauciens pa rietumu nogāzi dēļ izskalojumiem izvērtās interesants un pamācošs. Tas prasīja nelielu remontiņu ciema darbnīcā. Tā laikā tikāmies ar vietējo autoritāti, labā nozīmē, kurš pastāstīja interesantas vēsturiskus faktus par šo apvidu padomju un WW2 laikos, kas vīriem bija ļoti interesanti. Sevišķu uzmanību izpelnījās stāsti par trofi lietām un neveiksmīga maģāra piedzīvojumiem uz kores ar sekojošo JEEP evakuāciju lejā Ural kravas kastē, kaut kur kaut kas līdzīgs jau dzirdēts…
Šeit arī uzzinājām, ka jāmaina maršruts, jo pāreja, kura bija ieplānota, pirms mēneša plūdos aizgruvusi ar klinšu bluķiem tā, ka pat 3 tiltu urāli vairs netiek cauri. Nakšņojām netālu no lielas mežizstrādes vietas, bija ļoti interesanti pavērot vakarā darbadienas beigu specifiku.

Trīs Offroadtt grupas mašīnas ar labiem rezultātiem piedalījās Namiņa rīkotajā 4×4 rudens bezceļu pasākumā Ēdoles pusē. Sagatavoto auto klasē startēja Zozo un Offroaddoc ar TLC 73 un Uldis ar Rihardu antīkajā 3 sērijas Landrover. Standarta Ņivu pilotēja Igors, stūrmaņi Astra un Aigars.
Pilnpiedziņas cienītāju hepeningam bija jauns, interesants formāts: rezultāti tika vērtēti atsevišķi par pirmo dienu un par divu dienu kopvērtējumu. Tas deva iespēju piedalīties tiem dalībniekiem, kuri laika vai budžeta dēļ nevarēja atļauties dubļot pilnu vīkendu.
Pirmā diena sākās ar interesantu, ātru līnijas braucienu, cenšoties nepalaist garām slēptos kontrolpunktus. Tomēr reidīgajā trasē bija arī kārtīgi dubļi, kuros daži dalībnieki dabūja pamocīties.
Līnija mūs atveda uz SS karjerā pie Ēdoles, kurš labi zināms no Kurland trofi, tikai trase bija jāveic pretējā virzienā. Te nospīdēja pieredzējušais autosportists Igors Verners, kurš ar standarta Ņivu pārliecinoši ieguva pirmo vietu sagatavoto auto klasē. OZ bija interesanta, un vietām purvos arī ļoti grūta. Te savu pārākumu nodemonstrēja OPEN čempions Arnis Pušs.
Diemžēl pirmās dienas cīņas nogurdināja Ulda Landroveru, taču ekipāža neizstājās, bet pārsēdās standarta Jeep Wrangler un turpināja sacensties arī otrajā dienā.
Svētdienas rīts ar jauku, saulainu laiku sagaidīja dalībniekus uz starta leģendas braucienam. 90 km garā trase bija izveidota īstā rallijreida stilā – ātri grantēti posmi mijās ar slideniem zemes ceļiem un viltīgiem krustojumiem. Protams bija arī kārtīgu dubļu posmi. Fonā jaukās Kurzemes ainavas, it sevišķi skatu priecēja panorāmas pie Alsungas. Lai arī pasākums domāts tūristiem, sporta azarts ņēma virsroku un cīņa izvērtās patiešām aizraujoša. Pēc 90 km pirmo vietu no otrās šķīra tikai 4 sekundes!
Dubļu aplis pie stacijas Užava, ko LČ ar grūtībām veic sportisti prasīja augstu meistarību, vienīgais no auto braucējiem to kontrollaikā veica Arnis Pušs ar savu saliedēto ekipāžu.
Viņš arī pelnīti izcīnīja pirmo vietu kopvērtējumā. Visu laiku minot Silavas servisa centra komandai uz papēžiem otro vietu divu dienu kopvērtējumā ieguva Offroadtt ekipāža Zozo ar Offroaddoc. Trešie Igors Verners, Aigars Šulcs un Astra Bērziņa – apsveicam! Godam cīnījās Uldis Komarovskis ar Rihardu Buševicu, kur Jeep parādīja ātrāko laiku leģendā standartiem.
. Zozo izsaka pateicību draugiem sportistiem, kuri sniedza nesavtīgu palīdzību grūtā brīdī un atvainojas ATV puišiem par sabojāto tiltiņu, kurš smagi cieta glābšanas operācijā. Paldies organizatoriem par jauko pasākumu un saturīgi pavadīto nedēļas nogali.

Šovasar vienu vīkendu ziedoju lai palūkotos kā Latvijas OPEN klases sportistiem veicās Igaunijas TR čempionāta posmā. Mūsējie- Mizga un Marcinkevičs cīnījās godam. Trases bija interesantas, ūdeņiem bagātas.
Kāpēc par šo posmu būtu jāraksta? Tāpēc, ka savā praksē pirmo reizi redzēju Trofi Dragreisu. Interesanti, ka tas bija pārsteigums, kuru dalībniekiem organizatori bija sarūpējuši sacensību otrajā dienā. Sīkāk to neanalizēšu, pēc LV un EE sportistu atzinuma bijis interesanti. Varu pateikt, ka trase pļavā nebija klasiskā garumā, tikai ap 200 metriem, taču TR monstriem pilnīgi pietiekoša. Bija eglītes, lampiņas, viss strādāja, LV līdzjutēju grupiņa, kurā bija dragreisa sapratēji ar padomiem palīdzēja Aigaram iegūt cienījamu vietu. Jā, nebija nekāda dalījuma klasēs, tāpēc pārsvars bija lielajiem benzīna dzinējiem ar maziem ritenīšiem.

Atkal jauks, saulains rīts. Tas priecēja, jo šodien beidzot bija iespēja doties augšā uz Svidovec grēdu. Bet līdz tikšanai tajā vēl bija jānobrauc labs gabals pa piķi, lai nokļūtu Aizkarpatos jāšķērso viena no četrām asfaltētajām pārejām, pa ceļam jāapmeklē Maņavas klosteris un ūdenskritums Žeņeckij Guk.
Pirms aizbraukšanas uzkāpām aplūkot Maņavskiju no augšas, skats, kā vienmēr, brīnišķīgs. Satikām vairākus mežcirtējus. Darbs te grūts un koku izvešana līdz ceļam iespējama tikai ar zirdziņiem. Tēvi zāģēja nogāzēs, dēli vadīja zirgus, kuri vilka ārā pa vienam stumbram līdz vietai, kur iespējama tehnikas piekļūšana.
Tūristi kājāmgājēji te žāvējās pēc lietiem. Satikām pāri gados no Doņeckas, kuriem garais kalnu maršruts bija saasinājis veselības problēmas tā, ka paši līdz civilizācijai vairs aizkļūt nevarēja. Saspiedāmies savās mašīnās un tos dažus desmitus km aizvedām līdz ciemam, kur viņi ceļu varēja turpināt ar sabiedrisko transportu.
Apmeklējām populāru kulta vietu – klosteri Maņavskij. Viss atjaunots, lūgšanu telpas laistījās zeltā, galvenā baķuškas auto aiz baznīciņas… Tie, kas tic, varēja nopirkt visādas svētītas lietiņas veselības uzlabošanai.
Iegriezāmies tūristu iemīļotā ūdenskrituma Žeņeckij Guk. Pa ceļam aplūkojām UK prezidenta vasaras atpūtas mītnes vietu. No šejienes septembrī uz Gorgan trofi lidoja prezidenta dēla un oligarhu helikopteri.
Pēcpusdienā sākām stāvo kāpumu grēdā. Pats par sevi ceļš nav grūts vai bīstams, to likdienā lieto celtnieki, kuri būvē kalnu slēpošanas bāzes. Reāli stāvs kāpums sākās no 1000 m.v.j.l., bet problēmas nesagādāja, jo saule un vējš to jau bija apžāvējuši.
Tikuši korē varējām priecāties par vakara saulītes apspīdētajām brīnišķīgajām panorāmām. Pabraukuši pa iespaidīgām peļķēm un slīpumiem, sasniedzām plānoto naktsvietu pie jaukā kalnu ezeriņa. Papļāpājuši ar aitu ganiem un profesionālajiem melleņu lasītājiem, stiprinājām Baltijas tautu draudzību un atzīmējām Maita pirmo dienu kalnos ar kārtīgu pašu vārītu ukraiņu boršču un gorilku. Tad blakus esošo virsotni ieskāva auksts mākonis, uznāca tumsa un arī miega mākonis, patīkamu emociju piesātinātā diena bija galā.

Labrīt, saulainie Karpati! Vairs nelija. Upes turpināja skriet, šur tur ceļi vēl bija zem ūdens, taču līmenis kritās acīmredzami. Saule un vējiņš darīja savu un zeme strauji apžuva. Vēl daži brasli un off treki nebija braucami, nācās veikt apkārtceļus pa piķi, kur arī vēl bija manāmas plūdu sekas.
Uz korēm doties vēl nevarēja, jo kāpumi tomēr pārāk slideni, tāpēc šo dienu veltījām ekskursijām uz Dovbuša klintīm, kalnu alu baznīcu un skaistajam Maņavas ūdenskritumam. Negaiss bija aizbaidījis parasti šīs vietas apmeklējošos tūristus, tāpēc bija patīkami apskatīt un izložņāt interesējošos objektus šaurā lokā. Diemžēl Dovbuša klintīs atkal jaunas piemiņas zīmes bojā gājušajiem kāpējiem. Klintīs izkaltais dievnams ar kāpšanu pa stāvu nogāzi bija jauns objekts manā maršrutā, diemžēl šogad bija piekļūstams tikai pa asfaltu, varbūt nākošgad, ja būs sausāks, varēs izbraukt pa taisno off treku.
Pie Maņavas meklējot īsāko ceļu nedaudz pamaldījāmies un pa īstu mālu offroadu iekūlāmies privātās pļavās. Izkļūšana atpakaļ pa slideno kāpumu nelikās reāla, pļavas postīt negribējās, meklējām izeju. Pa kalnu lejā teciņiem jau tuvojās īpašnieku pāris – vecītis ar večiņu, kuri bija dziļā neizpratnē, kāpēc mēs mocījāmies un nebraucām pa ceļu, bet pa viņu pļaviņām, kur pat traktoriņš lāgā negribot kustēt. Saimnieku pirmā frāze, kad uzzināja, ka nevaram atrast ceļu, bija: “nabadziņi, viņi taču apmaldījušies”, un viens caur otru sāka stāstīt, kā labāk izkļūt ārā.
Līdz ar krēslu jau bijām plānotajā naktsvietā pie skaistā ūdenskrituma. Tur nelieli remontiņi, vakariņas un jauka pasēdēšana pie ugunskura.

Laika ziņas jau nedēļu nemainījās- Karpatos līst. Vairāku dienu lietus kalnos dramatiski pacēlis upēs līmeni un trofi sarežģītības pakāpi nokļūšanai uz un no korēm. Kā saka vietējie, ja sāk līt, augšā neiet pat traktorenes, bet lejā tu nebrauc, jo slīdi. Labi, ka laikus izstrādātais rezerves maršruts ļāva būt elastīgiem izvēloties ceļus atkarībā no laika kaprīzēm.
Visu Poliju lija, lauki bija zem ūdens. Perspektīvas izskatījās bēdīgi.
Robežu šķērsojām neparasti ātri. Muitnieks gan gribēja manu tālskati, taču turējos stingri pretī un nosargāju. Vairs nav jāpilda nekādas lapeles, atliek parādīt auto un savus dokumentus, mašīnas saturu, cik nu var. Liekas, ka pozitīvas vēsmas pūš sakarā ar 2012. gada PČ futbolā, kurš notiks arī Ukrainā.
Valstī iebraucām jau tumsā, sadauzītais ceļš, lietus, streipuļojošie, neredzamie gājēji bija īsts šoks dažiem mūsu EU pilsoņiem. Toties ar patīkamām pārmaiņām iepriecināja motelis- cenas par labu divvietīgu istabu ar tualeti, dušu, TV ar 20 programmām 150 grivnas jeb13 eur. Arī virtuve ļoti uzlabojusies salīdzinot ar 2010 gadu, Oboloņ alus svaigs un garastāvoklis labs.
Nākošajā dienā turpināja līt pamatīgi, kalni bija no dienas plāna jāizslēdz. Nācās ceļot pa priekškalnēm rezerves maršruta ietvaros. Ceļi bija applūduši, vietām izskaloti, braslos ūdens padziļš un tik straujš, ka gāza no kājām. Applūdušos ceļa posmus vietām slēdza. Lielā Strija nesa kokus un akmeņus mežonīgā ātrumā. Apmeklējām Tustaņu, dažus ūdenskritumus, mežcirtēju un skautu apmetni. Labi, ka palīdzēja iepriekšējā gada pieredze. Atlika cerēt, ka piepildīsies meteo prognoze un lietum drīz jābeidzas.
Cik tad var tie mākoņi plīst?
No rīta spīdēja saulīte, prognoze mums par lielu atvieglojumu apstiprinājās. Labrīt, Karpati!

Jauka pabraukšanās no Vārnukroga līdz Bolderājas dīķim kopā ar JEEPeriem.